Motivācija. Kāpēc medības?
Liene Pušpura: Medības ir mans mīļākais brīvā laika pavadīšanas veids. Šim procesam ir daudz plusu, sākot jau ar to, ka tas ir laiks man pašai, kad sēžu vairākas stundas tornī gaides medībās, tad varu vai visu dzīvi pārdomāt, tur esmu tikai es un daba, putniņi čalo, meži šalc, vējš dūc, un es domāju, daudz domāju par visu. Protams, ir svarīgas arī tās emocijas, ko gūstu visā medību procesā – īpaši gūstot kādu medījumu ir tāds gandarījums, ko nevar izstāstīt.
Ilze Puste: Medības noteikti ir mans nozīmīgākais hobijs, tas ir dzīvesveids. Dabiski, ka nodarbojos ar medībām, jo man ģimenē visi ir mednieki. Es esmu vienīgā meita, kāpēc brāļi var medīt un es nē? Līdz ar to nebija tā, ka pēkšņi vienā dienā izdomāju savu dzīvi saistīt ar medībām, tas vienkārši sanāca dabiski. Tas bija tēva sapņa piepildījums. Medībām ir daudz plusu: relaksācija, atpūta no ikdienas rutīnas, domu sakārtošana un zināšanas par dabu, dzīvniekiem un, protams, tas ir veselīgi.
Madara Balode: Tomēr katrs iet uz medībām ar domu, ka var iegūt kādu labu trofeju, arī man tas ir svarīgi. Tajā pašā laikā medības man ir relaksācija, patīk baudīt klusumu, mežu un dabu. Visskaistākais brīdis ir vasarā, kas klusumā dzirdi putnu čalošanu vai tuvumā brikšņu čaboņā dzirdi kādu dzīvnieku nākam. Man medības nenozīmē iztiku, gaļa nav primārais, viennozīmīgi medības ir atpūta un vēlme iegūt kādu skaistu trofeju.
Santa Brūvere: Tā kā personīgi pati nešauju, bet gan medībās eju līdzi daudzu gadu garumā, tad tas nav gluži tas nozīmīgākais hobijs. Tomēr man svarīgas medības, jo tā es atpūšos, relaksējos. Ir tāds teiciens: „Labāk iet medībās, nekā sēdēt mājās pie sievas”. Tāpēc es labāk eju medībās, nekā sēžu mājās bezdarbībā. Medībās es smeļos arī idejas savam darbam, interjera dizainam un, protams, nevar noliegt, ka tās man sniedz neaizmirstamas emocijas, kā narkotika, kuru gribas vēl un vēl, it kā es dzīvotu pavisam citu dzīvi. Nav bijusi tāda reize, kad negribu iet, ir slinkums. Vienkārši ej un zini, ka uzlādēsies.
Kas svarīgāks? Adrenalīns vai izprast dabu un tās likumus?
M.B.: Man vissvarīgākais medībās ir veltīt laiku sev, tas ir laiks, kad varu sakārtot domas. Tomēr nevar noliegt, ka vislielākās emocijas sniedz moments pirms šāviena, tas ir pats satraucošākais mirklis, sirds sitas, satraukums, izdalās adrenalīns. Tas ir mirklis, kad nepieciešama liela iekšējā disciplīna, jo emocijas nedrīkst ņemt virsroku, šāvienam jābūt precīzam. Tomēr koncentrēšanās nespēj atņemt tās sajūtas, kas ir pirms šāviena, sajūtas, kuras nav iespējams aprakstīt.
S.B.: Nenoliedzami, ka visskaistākais brīdis un arī visatbildīgākais ir šāviena brīdis. Tā kā medībās eju arī par dzinēju, tad man svarīgi, lai neeju pa tukšo, bez šāviena. Ja ir veiksmīgs šāviens, tad ir liels gandarījums, ka viss ir pareizi izdarīts. Tas ir kā kopīgs darbs, kurā katrs ir medību procesa sastāvdaļa un no katra ir atkarīgs medību rezultāts. Jūtos laimīga, ka piedalos šajā medību procesā.
I.P.: Savukārt es nevaru izdalīt vienu visnozīmīgāko brīdi. Skaists ir viss medību process, jo medības nav tikai dzīvnieka sagaidīšana un šāviens. Medību process ir ilgstošs un laikam visskaistākais ir visā procesā esošā labā sajūta, ka esi mežā, dzirdi zvērus, putnus. Medīt un nošaut nav tas primārais, visskaistākais ir iepazīt un saprast dabu.
L.P.: Visskaistākais brīdis ir tad, kad parādās kāds dzīvnieks, vienalga vai viņu tajā reizē drīkst medīt, vai nedrīkst, jo aizraujoši no malas vērot katra dzīvnieka uzvedību un paradumus, bieži vien var uzzināt daudz ko jaunu. Bet nenoliedzami tas brīdis, kad ir jānospiež ieroča gailis ir vissatraucošākais, un vēl joprojām katru reizi, kad mērķēju uz kādu dzīvnieku man sirds sitas kā negudra, uztraukums ir tik liels, ka to nemaz nevar aprakstīt. Vienā acumirklī izšķiras, vai šodien būs mana laimīgā diena, vai tomēr ne un, ja šāviens ir veiksmīgs un dzīvnieks tiek nomedīts, tad nu gan esmu ārkārtīgi laimīga, saviļņota un lepna par sevi, tad emocijas paliek ilgam laikam.
Ko darīt tālāk?
M.B.: Esmu laba medniece, līdzvērtīga daudziem medniekiem. Protams, dzinējmedībās vēl jāuzkrāj pieredze, reizēm pārāk ilgi domāju pirms šāviena, kārtīgi visu pārdomāju. Vienīgi vēl tādas lielas trofejas pietrūkst, gribu nomedīt staltbriedi ar skaistiem ragiem. Labprāt aizbrauktu arī uz Āfriku nomedīt lielo piecnieku - bifeli, ziloni, lauvu, leopardu un degunradzi, kā arī gribētu nomedīt lielo brūno lāci Kamčatkā, Krievijā.
S.B.: Savukārt es ar sevi lepojos, ka piedalos medību procesā. Tuvākajā laikā nokārtošu mednieka eksāmenu un tad mans mērķis ir iegūt kādu Latvijas trofeju zelta vērtībā. Tā kā pazīstu ļoti daudzas meitenes un sievietes, kas iet medībās, var apbrīnot viņu uzdrīkstēšanos. Jābūt tomēr drosmei, apkārt ir daudz negācijas, liela sabiedrības daļa noliedz medības kā tādas. Es arī gribu uzdrīkstēties un būt drosmīga.
I.P.: Ļoti grūti izvērtēt, ko esmu sasniegusi medībās. Uzskatu, ka esmu līdzvērtīga jebkuram labam medniekam. Man nepatīk vērtēt, labāk izbaudu medību procesu, nevis lielos. Tajā pašā laikā ir svarīgi sev un citiem pierādīt, ka esmu laba medniece, tāpēc mans tuvākais mērķis ir iegūt staltbrieža trofeju.
L.P.: Es ar sevi ļoti lepojos, un kā medniece pieeju tām ļoti nopietni un ar lielu atbildību, jo medības tomēr ir diezgan bīstams hobijs. Daudz sasniedzu tajā brīdī, kad vispār iesaistījos medību procesos, katra trofeja, nomedītais dzīvnieks un visas jauniegūtās zināšanas ir man sasniegums. Runājot par nākotni - saistībā ar medībām man ir daudz mērķu, galvenais jau ir sevi pilnveidot, gūt jaunas trofejas, zināšanas un emocijas.
Tuvie cilvēki saprot
M.B.: Nav jau tā, ka visi apbrīno, kas esmu medniece. Attieksme ir dažāda. Reizēm cilvēkiem nav izpratnes, tāpēc ir jautājums, kāpēc vispār jāšauj, ka tas tomēr esot nežēlīgi un pretīgi. Tā ir vispārēja negatīva attieksme pret medībām, nevis personiska nepatika. Tomēr tie, kas mani pazīst, saprot un uztver medības pozitīvi, vīrieši – apbrīno, saka, ka gribētu tādu sievieti sev blakus. Arī pašā medību kolektīvā uzreiz nepieņēma, ko tad maza meitene ar ieroci rokās var izdarīt? Pēc pirmā šāviena viss mainās - slavē, ciena un apbrīno.
S.B.: Attieksme tiešām ir dažāda. Man tomēr arī daži radinieki nesaprot, piemēram, vecāmāte saka, ka meitenei iet medībās nepiedienas. Arī lielai sabiedrības daļai pret medniekiem ir negatīva attieksme, tur drīzāk galvenā problēma, ka nav zināšanas, kas ir medības un kā tās notiek. Protams, ģimene un draugi atbalsta, apbrīno drosmi, lai gan es neko ļoti bīstamu medību procesā nesaskatu.
I.P.: Ir daudz cilvēku, kas medības neizprot. Acīs neko negatīvu nesaka, tomēr attieksmi var izjust. Tuvie cilvēki saprot, tāpēc mani citu attieksme neuztrauc. Tikko sāku medīt, medību kolektīvā neuztvēra nopietni, tomēr pie sievietēm ātri pierod, kad redz, ka varu to pašu darīt, varu gan precīzi šaut, gan brist tos pašus ceļa gabalus, tad uzreiz esi draugs, sabiedrotais.
L.P.: Es gan neizjūtu tik negatīvu attieksmi, pārsvarā cilvēki apbrīno to, ka es kā meitene esmu aizrāvusies ar tik vīrišķīgu hobiju, un tā apbrīna noteikti nav negatīva. Priecē, ka ģimene un draugi pie manis kā mednieces ir pilnīgi pieraduši un tas, ka dodos atkal medībās ir pašsaprotami un normāli. Es domāju, ka ģimene ar mani ļoti lepojas un man tas ir daudz svarīgāk nekā dažu izņēmumu negatīvie komentāri.
Vai sievietes ir labas mednieces?
M.B.: Neuzskatu, ka medības ir vīrišķīga nodarbe. Medīt noteikti var bez noteikta dzimuma, kā nekā citās attīstītās medību valstīs ir daudz sievietes-mednieces. Tas, ka medīju, nenozīmē, ka esmu vīrišķīga, medībās varu aiziet ar krāsotām lūpām un gariem, sarkani lakotiem nagiem. Varbūt ne vienmēr sievietes ir līdzvērtīgas mednieces, bet noteikti labas sabiedrotās. Sievietei tomēr medībās vajag drošību, tāpēc labāk, ja vīrietis ir līdzās. Vīrieši ir spēcīgāki, izturīgāki, ne katra sieviete var iecelt nomedīto dzīvnieku mašīnas piekabē vai izvilkt no meža. Tajā pašā laikā sievietes medībās vairāk koncentrējas, cenšas. Ne velti saka, ka sieviete var trīs darbus darīt vienlaicīgi, bet vīrietis – vienu, līdz ar to sievietes ir uzmanīgākas, spēj vairāk uztvert un saprast.
S.B.: Sievietēm nevajadzētu baidīties piedalīties, jo sievietes noteikti ir līdzvērtīgas. Pozitīvi, ka arī vīriešiem medniekiem attieksme pret sievieti mainās, viņi neuzskata, ka sievietēm jāsēž mājās, jāauklē bērni, jāgatavo ēst un jāgaida vīrs mājās. Sieviete vairs nav no citas planētas, bet gan sabiedrotais. Lai gan vīrieši labāk pārzina medību atribūtiku, tehniku, dažs labs pat garšīgāk māk pagatavot medījumu, tomēr sievietes ir precīzākas, uzmanīgākas. Vīrieši mēdz pārskatīties, aizšaut garām, sievietes tieši otrādi – vispirms pārliecināsies un tad visu precīzi izdarīs. Sievietes ir arī izturīgākas, var ilgāk medību tornī nosēdēt, nesūdzas, ka ir auksti. Dažs labs vīrietis mēdz sūdzēties.
I.P.: Sievietēm vajag medīt, ja tas ir viņu aicinājums, nevajag baidīties. Sievietes var ļoti daudz sasniegt, jo viņas ir uzņēmīgākas, vairāk tiecas piepildīt savus mērķus, savus izvirzītos ideālus. Noteikti var piekrist, ka sievietes ir uzmanīgākas, divreiz padomās pirms darīs. Sieviešu trūkums medībās ir tikai tas, ka reizēm netiekam līdzi tīri fiziskā ziņā, lai gan to uz sevi nekad neesmu attiecinājusi. Sievietei tomēr sagādā grūtības izvilkt nošautu dzīvnieku no meža, bet tāpēc jau domāti vīrieši. Mums nav vienām jāiet uz medībām, vīrieši var atbalstīt un palīdzēt.
L.P.: Vīriem medībās ir pietiekami labi arī bez sievietēm, viņiem ir sava sabiedrība, savas runas, bet, ja ir kāda sieviete pa vidu, tad medības mazliet izmainās, tas būtu tāpat, ja kādu adīšanas pulciņu pēkšņi sāktu apmeklēt kāds vīrietis – tas ir neparasti un neierasti, bet kāpēc gan ne? Tomēr medības ir diezgan vīrišķīga padarīšana, kaut vai brīdī, kad ir jāieceļ medījums mašīnā, es to ar savu spēku nespēju izdarīt, bet tāpēc ir veči – lai tie ceļ, un, ja kādai sievietei patiešām interesē, patīk un padodas, kāpēc gan nepiedalīties medībās– tur šķēršļu nav. Sievietēm varbūt pietrūkst spēka un drosmes, tomēr mēs mēdzam būt klusākas, uzmanīgākas. Bet, kurš ir labāks, to tā nevar novērtēt, par šo jautājumu var strīdēties.
